Uzmetu kūleni vecmammas dārzā. Izšķaidu puspuvušu ābolu šodienas acīm tuvajā priedē. Kā bērnībā arī uz bluķa apsēžos, atceroties piedzīvoto.

Cukurīšu vasaras beigās nav, toties vectēva stādītā ābele ir grandioza: kupla, plešas pār malkas grēdu. Kaili upeņu krūmi. Violetās rokas dažam joprojām rada šausmas. At­maigst, dzirdot par zaptes maizi.

“Mīlu, nemīlu,” pie akas izteicās pie­nenes. Turpat, uz skārda vāka – vec­ais vagu taisnotājs. Kāds piemirsa nolikt aiz šķūņa durvīm, kuras atslē­ga, garāka par sprīdi, reiz Londonā gadījās. “Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes.”

Māsa, māsīca un brālēni – mūsu bēr­nī­ba. Aizdomājos... Arī ābelēm laiks uzelpot. Ceru ik gadu lasīt ābolus.