Pagaidu ir mēģinājums vārdos izteikt zaudējumu, kad vārdi apklust un sajūtas vienmuļi klīst. Tekstos laiks kļūst par varoni, nevis fonu. Tie ir par klusajiem mirkļiem starp sāpēm un cerību, par ikdienišķo, kas pēkšņi iegūst jaunu nozīmi.

Klusās ainavas aicina lasītāju pazust starp rindām, ļaujot atrast sevi nepateiktajā. Bez steigas, bez moralizēšanas, Pagaidu ved lasītāju cauri pārdomām par to, ko nozīmē gaidīt un dzīvot laikā, kad šķiet, ka viss būtu apstājies, tomēr dzīve turpina ritēt, kaut citādi.